Šokējoši! Francijā puņķaini un klepojoši bērni apmeklē mācību iestādes, bet neviens par to neraizējas

Kāda blogere no Krievijas dalās kādā stāsta:

 

Es dzīvoju Francijā gandrīz trīs gadus. Mana meitiņa piedzima Maskavā, un, kad viņai bija nedaudz vairāk nekā pusotrs gadiņš, mēs ar vīru nolēmām pārcelties.

 

Krievijā mūsu atvasīte vienmēr tika uzskatīta par slimīgu bērnu. Akūtā respiratorā vīrusa infekcija pie mums “viesojās” vismaz reizi mēnesī. Es kā priekšzīmīga māte ļoti nopietni attiecos pret sava bērna ārstēšanu – izsaucu ārstu, kontrolēju dažādu medikamentu lietošanu un paņēmu slimības lapu, kamēr man atvase pilnībā atveseļojās. Bet šeit, Francijā, šādā situācijā neviens mani nesaprastu.

 

Ja uzmanīgi pavēro šajā Rietumeiropas valstī dzīvojošos bērnus, tad gandrīz visi šķauda, ​​klepo (vai stipri klepo), šņauc (vai nemaz nešņauc) degunu. Tajā pašā laikā teju visi ir enerģiski, jautri, spēlējas bērnu laukumiņos, dodas ciemos, uz baseinu, sporta zāli, skolu un bērnudārzu. Kontaktējas ar citiem bērniem it kā viņi būtu absolūti veseli. Un vispār – tikai daži pievērš uzmanību šādām kaitēm, bet tautā tās sauc par “nelielām iesnām”, “mazu ārējās auss iekaisumu”, “mazliet paaugstinātu temperatūru”, utt.

 

Ja kāda iemesla dēļ bērns ir gurdens (un ir pilnīgi normāli viņu nogādāt bērnudārzā ar temperatūru), tad par viņu saka, ka viņš bija “noguris”.

Lasi arī: Notika jaunas sievietes bēru ceremonija. Visi sastinga, kad izdzirdēja no zārka nākam bērna raudas

Atceros, kā pirmo reizi aizvedu meitiņu pie ārsta. Ne pie pediatra, bet terapeita, kas ārstē gan pieaugušos, gan bērnus. “Sūdzības, kundze?” viņš jautā, pārbaudot manu bērnu. – “Augsta temperatūra, klepus, aizlikts deguns.”

 

Ārsta nozīmējums – deguna skalošana ar jūras ūdeni un temperatūru pazeminošs sīrups. Un tas arī viss. Neparasti. Es viņam sacīju: “Bet ārsta kungs! Viņa ir tik slima, viņai ir aizlikts deguns, viņas temperatūra ir virs 39!”

 

“Atslābstiet, kundze, piecu dienu laikā viņa atveseļosies.” Es nelikos mierā: “Sakiet man, vai viņa ir normāla? Nu, tādā ziņā – vai vispār kopumā vesela? Viņa tik bieži slimo! ” “Pilnīgi normāla. Visi bērni slimo, kundze. Tāpēc viņi ir bērni. Viņiem patīk savstarpēji dalīties ar mikrobiem. Visu labu! Nākamais pacients!”

Sākumā es biju šokā. Tu ierodies pie ārsta ar slimu bērnu, bet viņš neizraksta nekādu īpašu ārstēšanu. Tikai zāles, ka nedaudz remdē simptomus. Tu izsauc ātro palīdzību, kad bērnam ir temperatūra pie 40 grādiem – tur saka, lai izģērbj viņu un norīvē ar siltu ūdeni. Ātrā palīdzība uz šādiem izsaukumiem neierodas. Tiek uzskatīts, ka temperatūru, ja tā ilgst ne vairāk kā trīs dienas, vecāki paši spēj pazemināt mājās. Ārstu mājās izsaukt var vien ārkārtas gadījumā.

 

Ja ierodies slimnīcā ar dehidrētu bērnu pēc trīs dienu stipras vemšanas, caurejas un 40 grādu temperatūru viņam ordinē fizioloģiskā šķīduma dzeršanu un nosūta mājās. Bet mediķi mierina. “Šajā gadījumā neviens jūs neievietos slimnīcā, nelūdziet! Šis ir vīruss, kundze, esiet pacietīga. 3-5 dienu laikā viss pazudīs pats no sevis.” Bet galu galā pēc dažām dienām bērns patiešām atveseļojas. Un tad pamazām es sāku visu saprast.

 

Francijā valda diezgan mierīga attieksme pret vīrusiem un dažādām infekcijām. “Mazais rinofaringīts” (kā saka ārsti) ir bieži sastopama parādība, un, ja bērns ir mundrs un apmierināts, viņš var doties uz skolu, apmeklēt sporta nodarbības, tostarp baseinu.

 

Ja bērns ir gurdens, viņš vienkārši jānovēro. Akūtu elpceļu vīrusu infekciju ārstēšana kā tāda vienkārši nepastāv, pretvīrusu zāles (piemēram, uz interferona bāzes) Francijā nav pieejamas, bet vazokonstriktora pilienus vispār nav atļauts pārdot (es tos joprojām pasūtu no Krievijas, bez tiem iesnas uzveikt nespēju).

 

Ja bērnam kļūst arvien sliktāk un sliktāk, franču ārsti tomēr izraksta antibiotikas. Pēc dakteru uzskata, tas nav nekas slikts, jo šīs zāles ir pielāgotas un efektīvas.

 

Avots: golbis.com

 

Spread the love

Pievienot komentāru